Daba, vide
Iesākumā darba ideja gleznā veidota tiecoties rādīt cilvēka brīvību un privilēģiju atrasties vidē, kas ir pamats mūsdienu sabiedrībai. Planēta, zemes lode, pati zeme, koki, atmosfēra, gaisma, taču rūpīgāk analizējot uzgleznoto vēstījumu, varam izdalīt arī konkrētākus attēlotos simbolus un mākslinieces paustās vērtības.
Latvijas vērtības skatu caur savu izpratni un gribu, un tās viennozīmīgi nevar būt valstiski nozīmīgas, jo ģenerētas caur šauru, bet tomēr eksistējošu skatu punktu. Punktu, kur es cenšos noliegt moderno, pašpietiekamo un patērējošo laikmetu. Punktu, kas iespējams mokās identitātes meklējumos un atsvešinātībā. Priekšplānā nostādīti cilvēki, taču tie parādās arī otrajā plānā, un tā kā valsti veido cilvēki, tad tā, manuprāt, nav iedomājama bez tiem, taču bez vides gan, diemžēl. Tādēļ lielāks uzsvars darbā, līdz ar to arī manās vērtībās, ir vides patstāvīgumam un eksistencei. Vide, kas tomēr vairāk tendēta uz saudzīgu attieksmi pret dabu, tās saglabāšanu. Daba kā vērtība jau izsenis ielikta latviešu tautas dziesmās un tā ir svarīgāka par cilvēka personiskajām vērtībām un vajadzībām.
Cilvēku grupa atrodas dabā, mijiedarbībā viens ar otru un mijiedarbībā ar dabu. Glezna stāsta par cilvēkveidīgajām būtnēm, kas darbojas, ja ne vienotā virzienā, tomēr noteiktā, vienotā vidē. Attieksme pret vidi – kas ļauj katram būt individuālam, tomēr piešķir pienākumu ievērot kādas normas, lai vide pastāvētu. Attieksmi veido paradumi, tradīcijas, kaut kas, kas vieno. Vai cilvēki viens otru savieno, savā attieksmē pret vidi?
Lai kā arī mainītos Latvija 100 gados, vai pasaule kopumā – ir jābūt kādam pamatam – ko godāt un nenoliegt. Man gribētos, ka šī vērtība būtu ģimene, bet tomēr es izjūtu lielas šaubas par to, ka tas tā ir. Un, ja tā vairs nav ģimene, kas mūsdienu sabiedrībā izvirzās pirmajā vietā, kas tad tas ir? Un, kurš tad iemāca cilvēkam attieksmi šodien?
Latvijas vērtības skatu caur savu izpratni un gribu, un tās viennozīmīgi nevar būt valstiski nozīmīgas, jo ģenerētas caur šauru, bet tomēr eksistējošu skatu punktu. Punktu, kur es cenšos noliegt moderno, pašpietiekamo un patērējošo laikmetu. Punktu, kas iespējams mokās identitātes meklējumos un atsvešinātībā. Priekšplānā nostādīti cilvēki, taču tie parādās arī otrajā plānā, un tā kā valsti veido cilvēki, tad tā, manuprāt, nav iedomājama bez tiem, taču bez vides gan, diemžēl. Tādēļ lielāks uzsvars darbā, līdz ar to arī manās vērtībās, ir vides patstāvīgumam un eksistencei. Vide, kas tomēr vairāk tendēta uz saudzīgu attieksmi pret dabu, tās saglabāšanu. Daba kā vērtība jau izsenis ielikta latviešu tautas dziesmās un tā ir svarīgāka par cilvēka personiskajām vērtībām un vajadzībām.
Cilvēku grupa atrodas dabā, mijiedarbībā viens ar otru un mijiedarbībā ar dabu. Glezna stāsta par cilvēkveidīgajām būtnēm, kas darbojas, ja ne vienotā virzienā, tomēr noteiktā, vienotā vidē. Attieksme pret vidi – kas ļauj katram būt individuālam, tomēr piešķir pienākumu ievērot kādas normas, lai vide pastāvētu. Attieksmi veido paradumi, tradīcijas, kaut kas, kas vieno. Vai cilvēki viens otru savieno, savā attieksmē pret vidi?
Lai kā arī mainītos Latvija 100 gados, vai pasaule kopumā – ir jābūt kādam pamatam – ko godāt un nenoliegt. Man gribētos, ka šī vērtība būtu ģimene, bet tomēr es izjūtu lielas šaubas par to, ka tas tā ir. Un, ja tā vairs nav ģimene, kas mūsdienu sabiedrībā izvirzās pirmajā vietā, kas tad tas ir? Un, kurš tad iemāca cilvēkam attieksmi šodien?