Vasara
Ainava man ir sirdī, mani tā uzrunā kā žanrs, un arī ar studentiem bieži dodamies gleznot dabā. Jāatzīst, ka es pats ilgi izvēlos vietu, ko gleznot – meklēju, kamēr intuīcija saka: šī ir īstā. Gleznā redzamo skatu atradu mīļā, sirsnīgā savu draugu dzīvesvietā pie Cēsīm. Daba ir mainīga, un es vēlos aiznest līdz skatītājam mirkli, ko redzu. Vienā brīdī ūdens ir kā spogulis, bet jau nākamajā uzpūtīs vējš vai aizlidos garām putns – un atspīdums būs jau cits. Taču mirkli es uztvēru, to redz arī skatītājs, kurš šoreiz ir aiz kadra – tāpēc nav redzams. Gleznojot atspīdumus, man patīk spēlēties: apgriezt bildi otrādi un paskatīties, kā atspulgs līdzinās realitātei. Interesanti, ka ne viss, ko dabā redzam, atspoguļojas arī ūdenī. Dabai ir savi noslēpumi.